Vēlreiz! Nekad vairs!*

Stāsti jāraksta, kamēr emocijas ir tik siltas kā nesen no krāsns izņemti pīrāgi, kas laiski atpūšas māla bļodā uz mūrīša. Šis noteikti nav stāsts par augstu rezultātu vai savu izvirzīto mērķu sasniegšanu, bet gan par cīņu līdz galam, nespēju padoties, fizisko nabadzību (lai piedod jel` „klasiķis”) un īstajiem vārdiem, īstajā laikā. Tik plašu emociju gammu kā Lavaredo Ultra trail neatminos – no pilnas laimes līdz absolūtam bezspēkam, sāpēm un izmisumam. Tas ir bijis grūtākais, ko nācies piedzīvot – ne Prāgas bezmiega naktis, kad prāts sāka rādīt neeksistējošas bildes, ne diennakts piedzīvojumu sacensības – nekas nestāv tuvumā. Pat pagājušajā gadā pieveiktā CCC distance likās vienkāršāka. Bet par visu pēc kārtas.

Šis skrējiens iekrīt acīs, jo vienkārši gribās pieveikt kaut ko vairāk par maratonu vai Siguldas kalnu skrējienu. Vieta – Itālijas ziemeļi, Dolomīti, Cortina D` Ampezzo, kas nozīmē – varēs arī pakāpt. Norises laiks arī tīkams – uzreiz pēc Jāņiem. Burvīgi! Izlaužoties cauri piereģistrēšanās labirintiem 14.02 man tas izdodas. Šīm sacensībām nav izloze, bet gan princips – kas ātrāk brauc, ātrāk maļ. Kā rezultātā visu mīlētāju dienu spītīgi, aptuveni 5-6h garumā, mēģinu piereģistrēties, kas beigu beigās izdodas.

Tomēr jau no paša sākuma kaut kas noieti greizi. Sākotnēji plānotā kompānija īsti netiek vaļā no darbiem. Gala beigās braucu kopā ar savu sasaites biedreni Ilzi ar ko kopā esam kāpušas jau no Kalnu grupas laikiem. Diemžēl tā arī jēdzīgi pakāpt nesanāk. Šķiet kāpšanas dievs mums ir uzgriezis muguru un klusi smīn savā kapucē – laikapstākļi ir tādi, ka uz klintīm īsti darīt nav ko, nerunājot nemaz par vētru kalnos, kad vienīgais, ko var darīt ir sēdēt teltī un klusi lūgt kādu spēku tur augšā, lai mūs pasargā un zibens netrāpa vienīgajā pieejamā teltiņā, jo vētra iet tieši pāri tieši mūsu apmetnei, mūsu ielejai. Vēja spēks ir ik liels, ka lietus lāses vienkārši tiek izspiestas cauri telts pārsegam. Varbūt labi, ka tā, jo mums uzradās cita rūpe – kā pasargāt guļammaisus un telti no izmirkšanas. Ko tik divi attapīgi sievišķi ar folija segu un makgaiverenen nevari izdarīt! Jā, tā nācās pavadīt šī gada Līgo vakaru.

Folija baldahīns.

 Vienīgajā dienā, kad laiks ir burvīgs - mēs nevaram pieiet pie maršruta – nogāze ir pārāk stāva un noledojusi, lai to izdarīt daudz maz droši, diemžēl, dzelkšņu mums nav. Kaut kā neiedomājos, ka varētu būt tik traki ar sniegu Dolomītos, neskatoties pat uz citu kāpēju brīdinājumu. Izmeklējam kādu stundu apkārtceļus – bet diemžēl nekā. Vienīgais, par ko var priecāties ir debešķīgais saullēkts ap pieciem no rīta, jo cēlāmies 3:30, lai paspētu iziet visu 650m garo maršrutu.

Dolomīti saullēktā un ielejā dusoši mākoņi.

Kad nav kazai piena, tad nav – āzi jau neslauksi – izejam skaistu trekingu apkārt Lavaredo 3 virsotnēm (Cime de Lavaredo) – dolomītu klasika, vieta, kur jāskrien pēc pāris dienām. Tūristiem bijām īsta atrakcija – ne katrs trekingā iet ar virvi pār plecu un ķiveri – somas gluži vienkārši bija par mazu, lai visu tajā saliktu.

skumjais alpīnists...

Ejot arī satiekam kādu filmēšanas grupu, kas filmē jaunu reklāmas rullīti par kalnu skriešanas apģērbu (zīmolu gan neatpazinu). Galvenais aktieris ierauga mūsu ekipējumu un pamet darbu novārtā – viņam vairāk interesē mūsu kāpšanas panākumi, nevis darbs, jo pats arī kāpjot – piccolo, piccolo (maz itāliski). Daudz, ko stāstīt nav, bet uzzinu, ka viņš arī skries Lavaredo un nobrīnās, ka man tādi paši plāni.

3 Kāpt bija paredzēts Cima Grande jeb vidējā tornī, tiesa ne pa ziemeļu sienu, bet gan pa dienvidu vieglo maršrutu

Tā nu nemanot pienāk piektdiena, starta diena. Visu dienu vēderā notiek kārtīgas tauriņdejas. Brīžiem šķiet, ka šie laiž pat rokenrolu un mani bariņā neņem. Patiesībā satraukums jūtams jau 2-3 dienas iepriekš. Nerunāju, protams, par stresu, ko uzdzen daudzie skrējēji vai uzvarētāja Anton Krupicka vieglais solis Cortina ielās vai 101 skrējējs kempingā. Jūs jautāsiet kā var atpazīt skrējējus? Gaita un ekipējums - rokas pulksteņi, salamoni, dažādu ultru krekliņi…

Visu piektdienu mēģinu gulēt – lāgā nekas nesanāk. Ēšana – nu tā cita lieta, dienas laikā ir ieturētas 6-7 maltītes, visas bagātīgas ar ogļhidrātiem un olbaltumvielām – kā saka, jābāž aiz vaigiem, pēcāk noderēs. Trešā lieta ar ko nodarbojos, kamēr neguļu un neēdu - ir tupi sēžu internetā. Jāsaka liels paldies Veipaskundzītei par Laulasmaa rakstu – tas iedvesmo. Dulla dāma (vislabākajā vārda izpratnē), kuras priekšā vēlos noņemt neesošo cepuri. 211km – tas tak` ir vājprātīgi daudz! Kamēr sēžu un lasu rakstu, visu laiku viegli smaidot, iepazīstos ar vienu skrējēju no Kanādas, Vankuveras. Vārdu pa vārdam uzzinu, ka Adams mērķē nofinišēt 16-18h (wow! Starp citu, nofinišējis 17h un 44min), nedēļā noskrien aptuveni 70-100km ar kopējiem 4500 kāpuma metriem, taisa visādus vingrinājumus un asfalta skriešanu īpaši neatzīst. Arguments ir gauži vienkāršs – kāpēc skriet pa ielām, ja blakus ir kas tik skaists (rāda uz kalniem un egļu mežiem). Izrādās Vankuverā regulāri notiek skrējēju koptreniņi. Nesen uz vienu esot savākušies ap 100 skrējējiem un kopā noskrējuši aptuveni 30km, tiesa, parasti savācoties ap 10-15 skrējēju. Daži trakie skrienot cauri pilsētai pēc īpašajiem burgeriem 35 km (vai jūdzes, neatceros) vienā virzienā. Klausos viņa stāstos, pamainot pilsētas nosaukumu un personāžus – deja vu.

Pa dienu saņemu arī daudz burvīgu uzmundrinājumu no draugiem, ģimenes, domubiedriem. Nezinu kā citiem – bet man tas palīdz un ir ļoti svarīgi sajust šādu atbalstu. Tāpēc lielum lielais paldies visiem, kas turēja īkšķus un sūtīja labās domas.

23:00 ir paredzēts starts. Iebraucam pilsētelē – eksistē 2 lietas – futbols un Lavaredo skrējiena starts. Nezinu kāpēc, bet nolikumā bija teikts, ka obligāti visiem skrējējiem jābūt starta zonā ne vēlāk kā 22:30. Sabildējamies un gaidu. Gaidu.

 īsi pirms starta

Izdomāju – kāpēc stāvēt kājās – jāiet piesēst. Apsēžos uz kādas apmales. Ilzi esmu pazaudējusi lielajā pūlī. Sēžu un domāju – nez kā būs, satraukums ir nedaudz rimies. Pilnīgi nepazīstami cilvēki nāk klāt un novēl izdošanos, daži uzsāk sarunu (atkal!), bet pirmsstarta brīdī neesmu labākais socializācijas elements – man vajag būt ar savām domām, sajūtām un šaubām. Daudzi lūdz atļauju nofotografēt manu numuru. LAT saīsinājums viņiem šķiet tīrā eksotika, kam seko valsts minējums un jautājumi vai nu par mūsu kalnu izmēriem vai taku skriešanas tradīcijām. Organizatori numuram bija izdomājuši vienu lielisku „fīču” – numura apakšā ir trases profils, kur atzīmēti gan ēdināšanas punkti, gan „cut off” laiki.

4…3…2…1… Start! Pirmie pāris kilometri ved cauri pilsētelei uz tuvāko kalnu. Jāsaka, sākums temps ir ļoti augsts – ap 6 -6:30 min/km. Pēc teju 2km sākas stāvs kāpums, kas ieved tieši mežā. Taka ir gana plaša un neskatoties uz pašu skrējiena sākumu – drūzmēšanās nav nemaz. Salīdzinoši ātri uzkāpjam pirmajā kalniņā, kas ir aptuveni 500m kāpums, tālāk kādi 3 km pa terasi visai ātrā tempā un drīz jau sākas noskrējiens. Pašā noskrējiena sākumā ”man paslīd kājiņa, jaunu puišu pulciņā…”. Labi, puiši nav tik jauni un kāja arī nepaslīd. Tumsā skrienot, nepamanu sakni, aizķeros, kam seko kāds metru garš lidojums un piezemēšanās uz akmeņiem. Diemžēl piezemējos kaut kā uz ceļa. Momentā kādi 10 skrējēji apstājās un jautā – vai viss kārtībā. Pirmajā brīdī nevaru neko pateikt – kāju vispār nejūtu kā savu ķermeņa daļu. Sasodīts! Skatos uz savu celi un secinu… diezgan skaists, balts un izteiksmīgs man tas skrimslis. Tik, nākošajā mirklī saprotu, ka tas ir mans celis, kas pārklājās ar manām asinīm un mans skrējiens, kas draud beigties tepat. Uzmetu aci otrai kājai – ir noskrāpēts, bet būs labi. Citi skrējēji man palīdz piecelties, salasa manas nūjas, kas mētājas 2-3m rādiusā. Viens pat piedāvājās nonest mani lejā (vēlāk es tik ar smaidu domāju par šo piedāvājumu – nez, kā šis to vispār bija iztēlojies?). Mēģinu nostāties uz savām kājām – tas nav vienkārši – stāvot gūžā tā duras, ka liekas kāds ar adāmo adatu dur teju mugurkaulā. Stāvu, mēģinu mierīgi elpojt un visiem garām ejošajiem optimistiski pateikt, ka man viss būs labi. Laikam jau diez ko pārliecinoši tas neizdodas, jo katrs pārjautā vismaz 3 reizes. Sāku sakopot domas. Sāp man tā kāja vai nē, bet zemē jātiek – kalnā, meža vidū tak` nepalikšu un savu nesēju arī palaidu… Sāku klumburēt lejā – visi man skrien garām. Katrs solis ir tik sāpīgs –gan celis smeldz pie katra nopakāpiena, gan „adāmadata” turpina durties. Esmu gatava paraudāt. Lūpa jau sāk vilkties… Bet ko tas dos? Ātrāk jau lejā tāpēc netikšu. Turpinu klumburēt. Vispār iekošana apakšlūpā palīdz saņemties, iespējams tāpēc, ka man ne visai patīk asins garša mutē. Vienā brīdī no muguras dzirdu – „čau, kā iet?”! Skaidrs – Mārtiņš Zvīdriņš mani ir noķēris, tik kā viņš mani ir pazinis? Aha! Pareizi, es taču pirms skrējiena mugursomai esmu piesējusi Latvijas karodziņa lentīti. Varbūt kādam tas liekas sentimentāli, bet man kā šīs valsts patriotam tomēr tādi sīkumi ir svarīgi. Izstāstu Mārtiņam savu bēdu stāstu, pārmijam pāris vārdus un atvadāmies - viņš man ir par ātru lejā skrējienam. Turpinu klumburēt. Visām manām nebūšanām klāt pievienojas vēl trešā – man paliek slikti. Sākumā domāju, ka tas ir aiz sāpēm – ir viens brīdis, kad pie lielām sāpēm man paliek fiziski slikti. Bet arī tas netiek ņemts vērā un turpinu kustību lejā. Ja raus uz augšu – neko darīt, mežā tumsā pārāk liels kauns nebūs to darīt. Ja jau čaļi var mierīgi kārtot mazās vajadzības blakus takai, tad kāpēc es nevarētu visu aizlaist pār bortu? Nonākot jau uz ceļa, kas vijās gar upi – sāku tipināt. Ja jau sāp gan ejot, gan skrienot – kāda suņa pēc iet?

Drīz arī panāku Mārtiņu un tālāko ceļu līdz pirmajam ēdināšanas punktam veicam kopā, papļāpājot un vienbalsīgi piekrītot, ka sākums ir bijis ātrs. Tā socializējoties drīz esam pirmajā punktā. Saku Mārtiņam, ka stāšos ārā. Pārāk sāp un ir arī bailes ar tādu traumu skriet atlikušos aptuveni 100km. Diemžēl kritiena rezultātā sāp tā pati gūža, kuru relatīvi nesen tika sadziedēta. Mārtiņš negrib mani tik viegli laist. Iesaka atpūsties un skatīties kā tālāk. Saku viņam, ka prātīgāk jau tomēr būtu izstāties – skrējieni būs citi, bet kājas tikai vienas. Šķiet, lēmumu esmu pieņēmusi. Apskaujamies, novēlu viņam veiksmi un Mārtiņš ar tādu šķelmīgu smaidu man saka: „Tiekamies finišā!”. Vilku jau telefonu ārā, lai zvanītu Ilzei, bet nespēju – galvā skan – Tiekamies finišā! Paskatos apkārt – arī Ilzei piebraukt nebūs tik viegli. Varbūt tomēr pamēģināt aiziet līdz otrajam punktam, kas ir tikai 15km uz priekšu? Daudz sliktāk jau nevar būt. Un Ilzei arī vieglāk piebraukt. Tā arī daru. Vēl tikai kaut kas ir jāpaēd.

Par ēdināšanu gan jāsaka, ka Itāļiem liels mīnus. Domāju, ka viņiem ir no kā pamācīties, kaut vai no mūsu pašu Igauņu bāleliņiem. Pirmkārt, ēdiens, manuprāt, nav diez ko atbilstošs tādām slodzēm – dažādi cepumi un smilšu mīklas pīrāgi. Tos ir grūti norīt. Labi, ir banāni, bet praktiski nekā sāļa – tikai siers un sāls trauciņš. Lielu vilšanos sagādā, ka nav nekāds buljons ar vai bez nūdelēm, kas man tik ļoti palīdzēja pagājušajā gadā CCC. Nav arī melnā tēja – tikai saldi dzērieni. Vārdu sakot, palieku nedaudz pikta. Bet nu apēdu to, kas ir, padzeru izotonisko/sporta dzērienu un dodos tumsā.

Ļoti stāvs ceļš vijās kalnā un augšā kāpšana arī nesagādā tādas sāpes. Iespējams arī tāpēc, ka iedzēru 2 Ibumetīna tabletes un tās sāk iedarboties. Vienu pēc otra panāku un apdzenu vairākus skrējējus. Pamanu arī, ka sliktā dūša pārgājusi, bet diemžēl drīz tā atgriežas. Bet kāpēc slikti man paliek drīz pēc tam, kad esmu padzērusies no savas „kamieļa”? Hmm… Prātā ataust stāsti par dažu biedru piedzīvoto citos skrējienos. Vai tiešām vainīgs mans sporta dzēriens? Pārāk liela sakritība. Pagājušā gada skrējienā man arī bija Dion pulveris un viss bija lieliski, bet jā… toreiz bija citāds sastāvs. Sevi neapmānīsi – katru reizi, kad padzeros – paliek slikti. Skaidrs, šis konkrētais sastāvs manam organismam nav piemērots un mācība arī turpmākajiem mačiem – nepārbaudītiem dzērieniem nē! Pāris stundu treniņš ar salīdzinoši pilnu vēderu neskaitās.

Drīz esmu sasniegusi kalna galu un sākas noskrējiens lejup pa salīdzinoši stāvu taku, kas drīz pāriet lēzenākā celiņā. Vienā brīdī saprotu, ka skrienu pa priekšu kādiem 15-18 kungiem – bieži nenākas skriet pa priekšu tik daudz kungiem. Kā jāskrien pa stāvo akmens taku – šie man jož garām, tiklīdz nonākam uz egļu meža takām, kas man kā līdzenumu meitēnam pazīstamākas – es šaujos garām šamējiem. Un tā visu laiku. Vienu brīdi takas sadalās un skrienot neredzu vairs trases marķējumu. Apstājos un prasu saviem pavadoņiem – kā viņiem liekas, vai taka ir pareizā. Atbilde ir gauži vienkārša: we just follow you. Paldies dievam, drīz arī ieraugu trases marķējumu un tik uz priekšu. Šķērsoju pirmo ledus – sniega pāreju – labi, ka ir tumšs un redzu cik tālu teorētiski varu nolidot. It kā pakāpieni taisīti, bet neteikšu, ka ļoti stabili. Un atkal ļipatu –ļekatu uz leju. Nez pie sāpēm arī pierod vai tas tomēr ibumetīnu nopelns, bet tās ir panesamas. Drīz jau ieskrienu arī 2.punktā. Nesaudzīgi izgāžu ārā savu dzeramo un uzpildu orgu piedāvāto, kaut garšo tas pēc ... nekā laba nevaru te pateikt. Ātri uzkožu un dodos prom.

Priekšā stāvs kāpiens – aptuveni 1250m uz jau zināmajiem Tre Cima Grande, bet labā ziņā – drīz, pavisam drīz sāks svīst gaismiņa. Sākumā dubļi Siguldas kalnu maratona noskaņās – kalniešiem, kā redzams, tie sagādā zināmas grūtības – katrai mazai pārplūdušai upelītei meklē pus minūti apkārtceļu. Es šīs vietas pārvaru viegli pārlecot no akmeņiem uz cinīšiem un otrādi – sajūtas kā mūsu mīļajos Latvijas mežos, uhhh... jāsmaida. Šajā vietā kalnā vijās visai stāva, bet plata taka, vingrā solī atkal panāku vienu skrējēju pēc otra. Taisnākus gabalus skrienu. Tā nemanot gaisma jau uzaususi un taciņa tik vijās augšā un augšā, bet gana lēzena, lai skrietu. Skrienas viegli, ja neskaita sāpes, bet par tām labāk nedomāju. Iznākot no meža vienā klajumā atklājas brīnišķīgas klinšu sienas un rīta saulīte daudzkrāsaini rotaļājas tajā – aiz prieka veltu pāris dejas soļu kalnam, uzsmaidu un aidā – prom mežā. Drīz panāku 3 dāmu grupu gados, ar kurām visa skrējiena laikā satiekos nepārtraukti un nodibinās sava veida atbalsta grupa – viņas uzmundrina mani, es viņas. Ēdināšanas punktos man tiek parādīts pie kura galda var dabūt gardāko kumosu vai siltāko tēju (tālākajos punktos tēja jau bija pieejama). Lai gan tikai viena no viņā runā lauzītā angļu valodā – saprotamies gauži labi, laikam smaids, atvērts prāts un enerģiski žesti spēj aizstāt daudzas valodas. Arī pēcfiniša dušā no viņām saņemu patiesus apsveikumus un rūpes, kur palikšu šo nakti. Nepamet sajūta, ka ja teiktu, ka nav kur palikt – tiktu ieaicināta ciemos. Kalni un grūtības satuvina cilvēkus.

Drīz jau esmu uzkāpusi pie Misurina ezera, kas ir aptuveni 3km taisnais skrējiens. Viss būtu labi, ja vien tā kāja nesāpētu, mazs kalns (salīdzinoši) un jāskrien garām otram ezeriņam, tad drīz taka vijās garām vienai no nakšņošanas vietām, kad tā pa govs ganībām un zvaniņu pavadībā aizvijas kalnā. Sākumā kāpjas viegli, bet visai drīz sāku just, ka vienkārši nav spēka un ēst arī gribās kā elle. Nezinu kāpēc neapēdu kādu batoniņu, bet turpināju stampāt augšā. Pavisam drīz jau sākas arī stāvais kalna beigu uzgājiens, kas sagādā ārkārtīgi lielas grūtības. Skaitu no 1-10 un attiecīgi mehāniski lieku soļus – tīrā gribasspēka dresūra, kas atkārtosies arī citos kalnos. Nospraužu sev mērķus līdz kurienei jāaiziet, lai atvilktu elpu. Šitāds bezspēks mani nekad iepriekš nav piemeklējis. Dusmojos uz sevi, ka es tāds nīkulis, ka neesmu pietiekami trenējusies. Bet varbūt neprotu sadalīt prioritātes? Varbūt vajadzēja izlaist ERČ rogainingu? Galu galā pēdējo 5 nedēļu laikā šī ir 3. diennakts gonka. Vārdu sakot, cīņā ar kalnu rodas 1001 doma, viena no viņām – nekad vairāk neskriešu, bet sirdī zinu – mazāk arī nesanāks...

Sāku arī satraukties - šis ir kāds 40-45km Ko es darīšu vēlāk? Āaa, pareizi, es tak` vispār domāju izstāties! Nav ko satraukties un soļoju tik tālāk. Tagad mazliet paanalizējot visu notiekošo un vēlākās sajūtas saprotu, ka bezspēks bija no neēšanas – man diemžēl enerģijas līmenis drastiski krītas un attiecīgi spēks arī. Ar lielām pūlēm uzvelkos kalnā. Nav pat prieks par skaisto skatu – tik viena doma prātā man – kā tikt pie ēdamā. Gatavais rimčiks.

Ieeju ēdināšanas punktā – tieku pie sen gaidītā buljona ar nūdelēm. Drošības labad paprasu otru porciju, arī tēja te laba. Uz Colu vai sporta dzērieniem i ne virsū negribas skatīties. Paēdu, aizeju uz pārģērbšanās telti, samainu plāksterus, kas sniegos un pārplūdušajās upītēs galīgi nonākuši nost un šļūkā pa zeķēm. Tā var dabūt arī tulznas! Viss, jādodas tālāk. Ak jā, kas paliek ar izstāšanos? Izdomāju, ka nākošais ir noskrējiens līdz Cimabanche, turklāt es neesmu redzējusi skaisto kanjonu, kur mums jāskrien un Cimabanche mani gaidīs Ilze. Tā jau sarunājām pirms skrējiena, jo sākumā atbalstu nevajag tik lielu, bet uzreiz pēc finiša dodamies atpakaļ uz Latviju, kas nozīme – pirmajā naktī Ilze būs galvenais stūrmanis un viņai labāk tomēr pagulēt.

Sniegs daudz un jāskrien cauri sniegu labirintiem

Kā jau paredzēju – skaisto skatu aģentūra pilnā krāšņumā – pļavas, kraujas, ūdenskritumi. Lēni tipinu lejā, kad paēsts – sajūtas atkal labākas. Tik vien, ja lejā skriešanas ātrums nebūtu tik katastrofāls – tik viens personāžs lejā skrien lēnāk par mani. Toties visi kam nav slinkums apjautājās par manu pašsajūtu pēc kritiena un iesaka doties pie ārsta, jo manas rētas un ar asinīm pārklātie ceļi iespējams izskatās ne visai labi. Landro, kur dežūrē ātrā palīdzība, arī dakterīši piedāvā „tehnisko apkopi”. Gan jau! Pagaidām tas netraucē. Noskrējienā izveidojas tāda kā 20-30 cilvēku grupiņa, kas tā arī turamies kopā līdz pat skrējiena beigām. Tumsā tas bija riktīgi forši, jo ja kāds atpaliek – pārēji pagaida, uzmundrina, parāda ceļu. Ultra skrējienos nav konkurenti, bet domubiedri, kas viens otru atbalsta, jo galvenā cīņa notiek pašam ar sevi, ar saviem „es nevaru”. Drīz jau esmu noskrējusi no kalna, sajūtas arī labas un ja vien tā kāja nesāpētu varētu smiet. No kalna līdz nākošajam punktam Cimabanche vēl ejami savi 5-6 km pa absolūti garlaicīgu grantētu ceļu – tīrā kāju „drāšana”. Uz šāda seguma tās ātri vien atspiežas. Nu varēja tak izdomāt tie Itāļi kādu līkumu pa skaisto mežu! Dzen mūs pa bezjēdzīgu velo taku, turklāt arī velobraucēji neizskatās iepriecināti par to baru, kas traucē traukties. Tā pie sevis pukojoties nonāku ēdināšanās punktā.

kanjoni, ūdenskritumi...

Ha.. ir jau kāds 68km. Un es tak` domāju stāties ārā jau 50km atpakaļ. Pag, tagad gan nestāšos ārā. Atlikuši vien otri 50, kas vēl nebūs! Te top lēmums – jāiet līdz galam. Gan jau! Gan jau kājas sāpēs, gan jau būs grūti – bet apstāties! To gan nē! Ieraugu Ilzi, milzīgs tikšanās prieks abām. Man ir īstākais no īstākajiem līdzjutējiem un atbalstītājiem, kas gatavs palīdzēt man kā vien var un jūt līdz no sirds. Ilze kā jau mediķis, ierauga manus ceļus un prom nelaiž. Kamēr ēdu ātri aiziet uz mašīnu pēc savas aptieciņas – drīz mani ceļi tiek pie 2 baltiem jo baltiem plāksteriem. Nemaz nebiju pamanījusi, ka kritiena rezultātā saplēstas ne vien bikses, teips izšķaidīts, bet arī kompresijas zeļes cietušas. Kamēr man tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, par ko priecājas arī citi skrējēji no mūsu mini grupas, mums aiz muguras mierīgi uzsmēķē kāda dāma. Visiem, kas skatās ar izbrīnu uz smēķējošo ultramaratonisti, viņa mierīgi paskaidro – katram ir savas sliktās puses. Un tik mierīgi velk dūmu tālāk. Es ar` tik nobrīnos. Kā var vispār uzkāpt klanā tikko pēc smēķēšanas. No savām agrākajām gaitām zinu, ka es to nevarētu, elpu sit ciet, bet stiprie jau dara kā grib, pārējie kā var. Skrējiens ir kolorīts, tas gan. Šajā punktā vēl tiek izdarīts manevrs arī zolītēm – ja nav iespējams nest līdzi daudz kedas, tad nospiešanas un tulznu efektu var mazināt ar zolīšu nomaiņu.

Drīz atvadāmies un sarunājam tikties pēc 2 -2,5 h Malga ra Stua, Ilze apsolās man nākošajā punktā sagaidīt ar sāļo buljonu (ar vai bez makaroniem kā sanāks). Ceļš vijas kalnā – nākošie aptuveni 5km stiepjas kalnā. Grūti man iet, bet daudz vieglāk kā no rīta. Tāpat jau brīžiem sanāk apstāties un atvilkt elpu, lai gan pulss nav liels – ap 140, tomēr elpot grūti. Noskrējiens visai stāvs, bet skrienas labi! Paklau, saku sev – tu vēl skrien? Tas taču brīnums! Un drīz jau esmu klāt Malga Ra Stua, kopumā man tas ir aizņēmis vien nepilnu pusotru stundu – loģiski Ilze vēl nav. Mazliet saskumstu, jo zona nav un uzzvanīt nevaru. Turklāt secinu, ka savu krūzīti esmu atstājusi iepriekšējā punktā... sū.. būšana. Kamēr gražojos, viena no manām iesirmajām draudzenēm iebiksta un parāda, ka te var dabūt zupu ar makaroniem! Jēēē, tā tik ir ziņa! Zupai būt! Ieēdu vienu bļodu – vajadzētu otru pirms stāvā kāpiena 20km garumā, bet vairāk nevaru. Atkal notinu kājas – domāju mainīt arī zeķes, bet saprotu, ka sausu zeķu nomaiņa slapjās kedās ir tas pats, kas mironim plāksteris. Nu neko – izsnaikstos, saprotu, ka Ilze nav un dodos prom. Aizsūtu īsziņu, ka dodos jau tālāk. Zona nav...bet gan jau kādā brīdī aizies.

Vispirms ir 5km garš noskrējiens pa egļu mežu, kas man tīk gauži labi, un drīz pēc tam sākas kāpums, kas ved gar upītēm un ūdens kritumiem.

lielā kāpiena skaistie mirkļi.

Skrienot lejā no kalna saņemu brīnišķīgu uzmundrinājuma īsziņu no savas ģimenes, uh... kā tas silda sirdi. Drīz pēc tam kāds labs draugs atsūta ziņu, ka viņam grūti jau paliek no īkšķu turēšanas. Tas liek pasmaidīt. Vispār jāsaka, ka pirms un šī skrējiena laikā ļoti daudz jauku un mīļu uzmundrinājumu, atbalsta esmu saņēmusi no savas ģimenes, draugiem un domubiedriem. Paldies liels par to.

Kāpjot augšup un cīnoties ar elpu, mūs pārsteidz lietus – uzvelku savu lietus jaku un soļoju tālāk. Ne cik tālu netiek, kad jāšķērso kalnu upīte labākajās raid.lv tradīcijās – tiek sameklēta šaurākā vieta un jāiet pāri... un tā 3 reizes. Labākajā gadījumā ūdens ir pāri ceļiem, sliktākajā gandrīz līdz staklei. Neviļus sāku domāt vai Normunds L. nav itāļiem par padomdevēju piestrādājis? Dubļi kā Siguldas kalniņos, upju šķērsošana kā raid.lv mačos... ilgi jau nesanāk filozofēt, jo saņemu īsziņu no Ilzes, kas mani vēl gaida Malga Ra Stua. Sazvanāmies un vienojamies, ka tiekamies jau nākošajā punktā Col Gallina.

Sākas ļoti stāvs kāpums, kas mani burtiski piebeidz. Atkal gribās ēst. Lai gan kopš rīta ļoti rūpīgi uzmanu savu ēst ritmu – ik pa 20 – 30min tiek iemests kaut kas mutē. Cenšos padzerties no tīrajiem klanu avotiem, jo sporta dzēriens ir līdz šlipsei. Tomēr līdz ar stāvo kalnu, ēstgriba aug kā sēne pēc lietus. Vienīgā problēma, ka es sevī fiziski vairs nespēju dabūt iekšā sporta batoniņus un želejas – velk uz augšu. Cīnos ar refleksu apspiešanu un kaut kā noriju katru kumosu, bet sajūtas ir tik pretīgas, ka uzmetās zosāda. Vispār ēdināšanas jautājumam būs man jāpievēršas nopietnāk – šī nav pirmā reize, kad batoniņus vairs sevī nespēju iedabūt bez cīņas – salkanā garša vienkārši raisa refleksus, bet ēst gribās un tas ir nepieciešams turpmākajai kustībai. Šobrīd nezinu, kas varētu aizstāt želejas un batoniņus – lai ir viegli pēc sava, bagātīgi ar uzturvielām, bet sāļi! Atkal skaitu savu mantru no 1-10, atkal kājas tiek celtas ar gribasspēku un katru reizi, kad apstājos – kāds no mūsu mikro grupas mani uzmundrina, atbalsta, lai gan redzams – visiem ir ļoti, ļoti smagi, bet visi viens otram pasmaida, pasaka kādu labu vārdu. Soli pa solim tiek pievārēts metrs pa metram, bet pāreja liekas bezgalīga – tiklīdz šķiet, ka redzams jau gals – uzkāp un saproti – sasodīts, vēl viens pakalniņš, tad vēl viens... beigās jau esmu uzcīnījusies, lai gan jūtos pilnīgi iztukšota gan morāli, gan fiziski.

Tagad 5km noskrējiens, kas ved pa skaistu serpentīna ceļu lejup cauri klints arkai, garām liecībām no 1 pasaules kara, kad šajos kalnos notika cīņas starp Itālijas un Austroungārijas karavīriem. Daudz to liecību – ar akmeņiem nocietinātas tranšejas, kalnos izcirsti alu labirinti un nocietinājumi. Ir interesanti. Ceļš arī gana labs un es vēl jaudāju tipināt lejā... pašai pārsteigums par sevi – šajā fiziskajā nabadzībā. Tomēr prieki nav ilgi un sākas atkal kāpums praktiski pēdējās pārejas augstumā, lai vestu pēcāk lejup. Man par to ir pārsteigums – trases profilā nekas tāds nav atzīmēts. Atkal pukojos uz itāļiem, skaitu mantru un solos – nekad vairs. Bet nu drīz jau sākas pēdējais noskrējiens pirms atspirdzināšanās.

ietipinot Col Gallina.

Uh... 95km ir pievārēti. Psiholoģiski šo biju nolikusi kā būtisko robežu, kas sasniegta pēc 2.lielā kāpiena, kas veda no 75 – 95 kilometram. Tālāk kopā jāpieveic 900 kāpuma metri, bet tie ir sadarīti 1 lielākā kalniņā un divos mazākos. Paēdu desu maizītes, tās arī salieku jakas kabatā, un dodos uz priekšpēdējo punktu. Pa līdzenumiņu vēl patipinu un drīz jau sākas atkal kāpiens un mantras skaitīšana. Man pa priekšu iet gados vecāks pāris – prieks skatīties kā viņi viens otram palīdz un atbalsta, pagaidot, padodot roku... brīnišķīgi. Kāpjot pirmajā kalnā migla izgaists un apkārtne ietinās nedaudz dūmakaini sārtā saules atblāzmā. Atkal es smaidu, smaidu par pāri, kas viens otru atbalsta, smaidu par bezgala skaisto dabu... bet tikai pavisam nesen man bija viss līdz šlipsei... jā, šajā skrējienā emocijas mainās pa 180 grādiem nepilnas stunda laikā... hmmm... Arī laikapstākļi ir tik pat mainīgi kā mans noskaņojums –pavisam drīz mūs ieskauj necaurredzama migla un ledains vējš. Kalns nav viegls, bet, pat par spīti slīpumam, pieveicams vieglāk kā iepriekšējais. Uzkāpjam līdz pārejai, kur mūs sagaida kalnu būdas pašrocīgi vārītā tēja no zālītēm un ar īstu medu. Mmmmm... šeit man saka, ka esot Bella Panorama! Protams, grūti apstrīdēt, jo neko jau nevar redzēt – migla bieza kā piens. Pasaku paldies par tēju un kopā ar vienu japānieti dodamies lejup – migla ir tik liela, ka īsti nevar saskatīt ceļu pa kuru jāskrien lejā. Ceļš kā jau kalnu ceļš – šaurs, stāvs un akmeņains. Tipinu tik lejā, bet vairāk sanāk iešana, jo taka drīz ieved tādos akmens labirintos, ka var aizmirst par skriešanu, tas ir tipināšanu – tie ir pārklāti ar dubļiem, vietām sniega klajumi. Man jau sāk apnikt šitā ņemšanās – miegs arī sāk nākt virsū kā elle. Kā ne kā nav gulēts no piektdienas rīta, tātad kādas 36-38 stundas. Un atkal man gribās ēst. Tāda sajūta, ka vienīgā cīņa ir ar domām par „karbonāri” un izotonisko batoniņu gremošana. Ak, jā – protams, arī kāja nav pārgājusi. Kaut kā izkuļos līdz priekšpēdējam posmam – atlikuši vien 18km. No vienas puses tas ir viegli –kas tad ir 18km, no otras – ātrāk gribās viņus pieveikt, lai ir miers.

Priekšpēdējais posms 7km garumā ved apkārt kalniņam pa visai nedrošu taku – pāris vietās ir pat brīvprātīgie, kas palīdz skrējējiem tik pāri akmeņainākajām vietām, jo akmeņi ir dubļaini un slapji. Pienāk arī pēdējais stāvais kalns – nu vispār ir sajūta, ka tajā nekad netikšu. Skaitu soļus no 1-100 un tad ņemu pauzīt. Un tā līdz gandrīz esmu kalna galā. Pretī nāk kāda tūristu grupa un saka, ka šis jau pēdīgais stāvais kalns – tas uzmundrina. Ir izvilkts laukā arī pieres lukturis – jau satumsis. Biju cerējusi pieveikt trasi ātrāk, bet laikam jau šajā situācijā ne uz ko labāku nevaru cerēt. Vēl palicies neliels noskrējiens, tad kāpums un tad – pēdējais skrējiens lejā 11km garumā. Pēdējā kāpienā vairs īsti netieku līdzi savai grupai un eju viena – ceļš ir gana plašs.. Tik vienā brīdī saprotu – es te esmu kādreiz gājusi, šī aina ir zināma – ceļš, vientulīgais lukturis, skrējēji priekšā, pilsētiņas ugunis lejā... Nav pirmā reize, kad nosapņota kāda aina no nākotnes tik precīzi. Sajūtos mazliet neomulīgi un pielieku soli.

Ieeju pēdējā punktā, kur laimīga apēdu vārītu olu un ar mizu vārītu kartupeli! Ku, labi!!! Cik gan bieži mēs ikdienā nenovērtējam vienkāršas lietas, ko uzskatām par pašsaprotamām? Tā dēļ vien ir vērts sevi mocīt dienu un nakti, lai saprastu – dzīve ir bezgala skaista un tā sastāv no daudz un maziem sīkumiem. Mēs varam priecāties par katru no tiem, izbaudot sniegto vai uzlūkot visu vienā veselumā, gaidot lielā brīnuma atnākšanu. Es laikam piederu pie tiem, kas vēlas neskaitāmas lietas baudīt šeit un tagad, elpot ar pilnu krūti un sajusties dzīvai. Ar smaidu celties un iet gulēt, dejot un skriet, kur vēlos un kad vēlos – tāpēc man vajag to mazo lietu burvību just ik uz soļa.

Ha, mana grupiņa vēl nav aizgājusi no telts, tieku sagaidīta ar kaujas saucieniem! Ātri paēdu un steidzos kopā ar viņiem. Pēdējais lejupceļš ved cauri egļu mežam – viss vienos dubļos, stāvs kā miets. Vispār mani tie itāļi pārsteidz. Pamatā visur, kur esmu bijusi kalnos takas parasti iet zigzag veidā, bet itāļi izdomā, ka var maukt kalnam taisni pierē augšā. Liels ir manu biedru pārsteigums, kad es nostājos pakalniņa galā un pa dubļiem lejā šļūcu kā ar slaloma slēpēm – metode, kas Siguldas kalnu maratonos izkopta. Maniem kalniešiem neiet tik viegli, kā jau teicu – dubļi nav viņu substance. Tā pamazām no taciņas nonākam uz ceļa. Vajadzētu patipināt, bet nevaru – nespēju sevi morāli piespiest paskriet – pārāk daudz esmu to darījusi visa ceļa garumā, atminos pagājušajā gadā CCC sevī radu spēkus pēdējos 8km noskriet, šeit es to nevaru. Nav motivācijas un arī kāja tomēr sāp, gribās arī sevi pažēlot... eju, eju, eju... daudzu paskrien garām, es tik eju, eju, eju līdz nonākam jau Cortinā – vēl tikai pāris līkumi pa pilsētu un ir... ir FINIŠS.

Es to izdarīju!!! Neticu! Un laikam neticēšu vēl ilgu laiku. No orgiem saņemu finišētāja vestīti un nobildējos!

Vai es vēlreiz skrietu šo distanci? Nē, šo noteikti nē, jo ir citas skaistas! Zinu, ka pēc Lavaredo man būs jāsaņem drosme pieteikties kam tik pat izaicinošam. Mana pašapziņa ir saņēmusi kārtīgu dunku –neesmu nekāda spēcīgā, kas var vienkārši noskriet 100+ km pa kalniem. No otras puses – bailes līdz šim nav mani atturējušas darīt dažādas lietas, kāpēc lai šoreiz tā būtu? Un ir jau pāris izaicinājumi priekšā un dažas idejas galvā.

Vēlreiz, nekad vairs!

* M.Freimanis 

Joka pēc.

Priekšvārds.

Šo apcerējumu nebija plānots publicēt – savā slimošanas laikā piespiedu brīvprātīgā kārtā sāku plānot 2014.gadu. Es, pretēji Zatleram, zinu, kas es esmu, bet man grūtības dažkārt sagādā jautājums: „Ko tu īsti vēlies?”. Lai nosvērtos par labu kādam no ceļiem, man bija nepieciešams atsaukt atmiņā izjūtas un atziņas pēc šī gada piedzīvojuma - CCC jeb vienu no MontBlanc distancēm. Pēdējās nakts sapņa brauciena laikā dāmas mani pārliecināja – kādam tas var palīdzēt gatavoties saviem izaicinājumiem. Ņemot vērā cik ļoti pašai palīdzēja citu stāsti, nolēmu nodot publicēšanai savas visai personīgās pārdomas un emocionālās sajūtas.

Kā tas vispār sākās? Ja godīgi līdz pagājušā gada vidum es jēgā nebiju nemaz dzirdējusi par kaut kādu tur UTMB. Biju lasījusi pāris stāstus par ultra maratoniem, zināju dažus cilvēkus, kas to paveikuši un vēl jo vairāk – zināju viņu sagatavotības līmeni, biju domās noņēmusi cepuri viņu priekšā un ar to dieviņu.

Tā nu sanāca, ka 2012.gadā bariņš brauca uz šo skriešanas festivālu Alpu ieskautā ciematiņā. Man arī piedāvāja doties līdz. Tā kā atvaļinājuma plāni nekādi dižie nebija, piekritu braukt, jo pastāvēja iespēja arī pakāpt – kā ne kā Šamonī (Chamonix) ir kalnu tūrisma citadele. Monblānā uzkāpt neļāva vētra, bet sporta maršrutus (daļēji aprīkoti klinšu maršruti) varēja pakāpelēties uz nebēdu un arī skaistiem kalnu pārgājieniem, tautā sauktiem trekingiem, nav ne vainas. Tā nu “tiešajā” sajutu skrējiena nedēļas auru, bet tas noteikti nebija „āķis lūpā” gadījums. Drīzāk pretēji, kad par mani pajokoja: „Nākamgad tu būsi šeit un skriesi! Tu esi pietiekami traka!” vien pie sevis nosmaidīju.

Atgriežoties no Alpiem, noskrēju Tallinas maratonu un tad, dažu aktīvistu mudināta, joka pēc pieteicos Siguldas kalnu maratonam. Kā Jums liekas, kurai distancei? Nu skaidra lieta tak`, ka garajai! Kārtējā avantūra, kurā mani ievilina vīrišķā planētas daļa ar vārdiem: „Pamēģini, tev patiks!” Un patīk ar`! Tālāk seko ceļojums (jā, ceļojums manā galvā nevis sacensības) uz Prāgu – skrējiens ar nelieliem orientēšanās vingrinājumiem, un visādām citādām ēverģēlībām. Ha! Vajadzīgie punkti ir un atkal – joka pēc alfabēts, piedodiet, piereģistrēšanās UTMB CCC distancei.

Janvāra vidū ir izloze – izlozē, hmmm... dīvaini. Daudzi pazīstami ir izlozēti, bet tie, kurus pazīstu vistuvāk – nē. Seko apjausma, ka nu esmu „ieberzusies”. Sāku domāt par gatavošanos.

Gatavošanos var sadalīt 2 grupās: fiziskā un gastronomiskā. Saprotot, ka ēdienam ir baigā loma ultra skrējienos, sāku lasīt tīmeklī visādas atziņas par un ap ēšanu, pakonsultējos ar sporta uztura speciālista, nonāku pie secinājuma – vērts pamēģināt samazināt ogļhidrātus, vienlaikus palielinot uzņemto tauku daudzumu. Visai interesanta padarīšana sava ēdienkartes maiņa, tomēr, neiegrimstot detaļās, jāsaka kā ir – aptuveni pēc 2 mēnešiem sapratu, ka manam organismam tas ne visai iet pie sirds, pārgāju uz ideoloģiski pilnīgi atšķirīgu, bet praktiskā izpildījumā stipri līdzīgu diētu – sāku sekot līdzi glikēmiskajiem indeksiem. Iet tā lieta! Jūtos viegli, treniņos spēka pāri pārēm un arī pēc tiem vēl spēju smiet, smaidīt, mest kūleņus. Vienīgi piedzīvojumu sacensībās ignorēju glikēmiskos indeksus – lielākoties tāpēc, ka visās želejās un sporta dzērienos indekss ir augsts pēc definīcijas un arī tāpēc, ka pēc sacensībām dod ēst to, ko dod. Un ja man jāizvēlas pēc X stundām ēst ar augstu glikēmisko indeksu vai neēst nemaz... nu tā nav vispār apspriešanas vērta tēma. Ikdienā pieturēšanos pie zemiem – vidējiem glikēmiskajiem indeksiem turpināju līdz pat rudenim, kad sākās lielais viesu uzņemšanas maratons, lai gan reizumis jau sanāca „norauties” kādās viesībās arī vasarā un tā arī neiemācījos pateikt nē pašas gatavotajiem saldējumiem. Dzīve bez mazajiem grēciņiem ir pelēka.

Ar fizisko man negāja tik gludi. Pirmkārt, janvārī-februārī cītīgi katru rītu cēlos, lai taisītu fizioterapeites noteiktos vingrinājumus un skrēju nedaudz. Bet ko tik ar cītīgu darbošanos nevar panākt – kad sniegs jau bija nokusis – sāpes kājās vispār vairs nejutu. Tagad, skatoties atpakaļ, liekas, ka skrēju pa maz. No aprīļa nedēļas nogalēs sāku cītīgi braukāt uz Siguldu, no rītiem ap 6 biedēt kaimiņus, nēsājoties pa kāpnēm – ar vai bez smilšu maisiņiem pie kājām, ar vai bez mugursomas – viss atkarīgs no iedvesmas. Vispār, ja Jūs nepazīstat savas kāpņu telpas kaimiņus – šis ir vienreizīgs iepazīšanās veids:). Un tad vēl pilsētas skrējieni – nedaudz garāki kā ierasts. Lai vai kā, vidējais ātrums kāpa augšup. Īsi pirms Jāņiem vēl viens „joka pēc” – Laulasmaa. Mērķis – noskriet maratona distanci un labākajā gadījumā mazliet vairāk. Varētu teikt, ka plāns tika izpildīts ar koeficientu 3. Pa vidu vēl visādi skriešanas pasākumi, vairākas piedzīvojumu sacensības. Augusta sākumā Carnikavas Līdzsvarā tik muļķīgi nokritu, ka piedraudēja pat ar ceļa operāciju. Paldies dievam, iztērējot 200 latus ātri saņēmu atbildi – ūdens celī, bet krusteniskās saites un menisks kā mācību grāmatā. Mīļie draugi vilka uz zoba, ka ir jau dažādas mācību grāmatas, piemēram, par patoloģijām.

Tā nemanot paskrēja vasara un bija jādodas uz Alpiem. Braucam ar busu – 5 cilvēki turpceļā – Toms, Sveta, Lauma, es un Edgars. Izbraucam ar krietnu kavēšanos, bet tas jau tāds sīkums. Pirmajā naktī maināmies pa kārtai, viss šķiet loģiski, pašsaprotami. Otrajā naktī Vācijā vienā no zaļajām pīppauzēm mūsu buss saniķojās – nelec un viss. Izstumdām turpu – šurpu, pamodinām dažus šoferus, izbiedējam priecīgās dāmas, bet buss nelec. Kaut iepūt tu viņam – nelec. No rīta ar izpalīdzīga vācieša palīdzību sazināmies ar ceļa palīdzības dienestu – kungs aptuveni stundas laikā ir klāt, „piepīpē” mūsu braucamrīku un paprasa ~ 120 EUR; Ja pareizi atceros, tad, izsakoties sievietes valodā, attiecības starp akumulatoru-starteri bija kļuvušas saspīlētas. Katrā ziņā, turpmāk visa ceļojuma laikā, apstājoties tika atvienotas akumulatora spailes, bet, uzsākot kustību, mūsu buss gluži kā bobslejs bija jāiestumj un stūmējiem ātri jālec iekšā. Godīgi sakot 2 nedēļu laikā ielekšana veicās labāk par dažu labu olimpisko bobsleja komandu.

Šā vai tā, esam nonākoši Šamonī, sapakojamies un steigšus pirms tumsas iestāšanās kāpjam uz Planpraz (~1800m), lai maksimāli ātri sāktu aklimatizāciju. Kāpšana notiek visai raiti un nepilnas stundas laikā esam iekārtojušies, aiz sevis atstājot tumsā un gaismiņās grimstošu pilsēteli. Ātri izrullējam savus tepiķīšus un liekamies uz dusu – kā ne kā pēc 2 nakšu gulēšanas embrija pozā, horizontāla izstiepšanās liekas augstākā svētlaime. No rīta ap 7 atveru acis un... guļot savā „gultā” vēroju kā saulīte rotaļīgi kāpj Monblāna smailē. Uh, tie saullēkti, tie saullēkti...  

Tā jau varētu gulēt ilgi, sapņojot par virsotnēm, bet mūsu rimto miegainību iztraucē bariņš paraplānisti, kas skrien ķert īsto vēju. Skats smieklīgs. Var iedomāties aptuveni divdesmit skudras, kuras uz muguras nes pa gliemezim. Lūk, tagad Jums ir priekšstats par skatu no mūsu „guļamistabas”.

Uzkāpjam līdz Le Brevent (~2525m), sabildējamies un dodamies tālāk ielejā meklēt brokastu vietu, ko visnotaļ drīz arī atrodam. Šamonī ieleja ir blīvi apdzīvota, industrializēta un dzīvības pārpilna. Atliek šķērsot vienu kalnu grēdu un tu esi citā realitātē – zaļi pakalni, pa kādam retam tūristam vai govij, neskartas alpu pļavas visā krāšņumā.

Pēc brokastīm ceļš turpinās dziļāk ielejā, tuvāk melleņu krūmiem. Pret vakaru nonākam ganu būdā Chavanne de Villy, kur mūs sagaida franču ģimenīte, man liekas, ka nakšņot kopā ar Adamsu ģimenīti nebūtu ne uz pusi tik moži kā ar šiem frančiem.

Atnākot iekārtojamies, sākam šmorēt un vārīt tēju. Vakariņas neatminos, bet tēja gan bija svaigi lasītu rasas podiņu, uz ko francūži noskatījās ar zināmu neuzticības daļu – saplūc zāli, savāra – visi dzer un smejas. Franči piedāvā vīnu, mums savukārt žēl, ka nav balzāms ar ko „atbildēt”. Šai vietai piemita vēl viena neaizmirstama lieta – ķemertiņš ar pasaulē karaliskāko skatu – uz Momblāna virsotni. Par kāda tur durtiņu ciet vēršanu vispār var būt runa... Sēdi tu cilvēks un veries saulrietā pār Momblānu. Saullēkts „gultā”, saulriets ķeizarkrēslā – kurš vēlas man iestāstīt, ka pasaule nav apbrīnas un skaistu mirkļu pilna?!

Ar sirsniņmāju saistās vēl viens smieklīgs mirklis. Edgars pēkšņi paziņo, ka tuvumā ir geocaching punkts. Vienā mirklī visi pielec kājās un skrien vienā virzienā... Pēcāk franči atzinās, ka tas esot bijis visai amizants skats - 5 cilvēki pēc uzlējuma dzeršanas pielec kājās un smiedamies aizskrien tualetes virzienā...

Ganu būdā vietas pamaz, tāpēc visi, izņemot Laumu, izlemj gulēt ārā, par spīti franču draudzīgajiem brīdinājumiem attiecībā uz negaisa tuvošanos. Naktī uzlec pilnmēness un visa ieleja ir mēness gaismas pielieta. Million star hotel... Tā arī lietu naktī nesagaidījām, bet no rīta dzirdams kā mūsu draugi ceļas un pošas, mums modinātājs uzlikts uz 6, tāpēc ir patīkami ieritināties dziļāk guļammaisā vēl uz kādu pusstundu.

Pamostamies, paēdam, ātri sapakojamies un pošamies uz Le Buet kalnu (~3097m) – kas ir šīs aklimatizācijas izgājiena mērķis. Esam jau brīdināt par negaisa tuvošanos, bet pagaidām to nemana; Col de Salantno pāreju 2525m augstumā sasniedzam salīdzinoši ātri un pārsteigumā nākas secināt, ka Alpos tiešām šogad daudz sniega. Pavisam drīz jau esam sasnieguši arī kalna virsotni – bildējamies, paralēli arī spriežot par turpmāko maršrutu – turpināt ar līkumu vai iet atpakaļ līdz pārejai un tad lejā. Parunājamies ar vienu franču vīrieti, kas izskatās dēlu audzina dabas mīlestības pārgājienā, viņš mūs pārliecina, ka jau ap 12:00 (pēc nepilnām 2h) vajadzētu šeit būt negaisam – zibens, lietus, krusa. Turklāt tālākais maršruts esot tehniski grūts. Sarežģīts vai nē – tas jau subjektīvi, bet vētra kalnos diez ko neuzrunā. Atmiņu pārskrien ainiņas no pagājušā gada vētras un Matīsa telti, kas ap viņu apliekusies... Paldies par kūkām – mēs ejam atpakaļ. Arī mākoņi sāk vilkties. Netiekam nemaz līdz pirmajai pārejai, kad sākas – krusa, lietus, vējš. Sasodīts! Labi, ka var patverties aiz klinšu izciļņa – vismaz vējš nav tik spējš. Paldies dievam šī brāzma nav ilga un drīz varam atsākt ceļu lejup. Slidināmies, dziedam, šļūcam, pikojamies – viss kā pienākas augustā, vasarā... kalnos. Vienā brīdī izslīdu tā kārtīgi – labi, ka slīpums nav liels un arī sniega pleķis ātri beidzās, bet vēlāk vienā brīdī aizdomājos, ka ejot sniega-ledus maršrutu šāda izslīdēšana var beigties arī letāli un pie reakcijas tomēr jāpiestrādā. Mierinu sevi ar domu, ka varbūt bremzēšanas mēģinājumi ar dzelkšņiem un ledus cirtni veiktos labāk, bet tādu 100% pārliecību sev nespēju iedvest. Palieku pie tā, ka vajadzētu šo te kādā nesaprotamā veidā drīzumā atstrādāt.

Meklējot pusdienu vietu esam nonākuši Refuge de Berard, vārot ūdeni pusdienām, jau sāk ducināt, knapi paspējam paēst, kad lietus sāk līt aumaļām. Pastāvam, pagaidām, secinām, ka neko labāku jau nesagaidīsim - līst trakāk kā pa Jāņiem, bet turpinām ceļu lejup uz Vallorcine, kur ceram noķert autobusu. Pēc kādām 40min tas arī izdodas. Autobuss mūs aizved pāris kilometrus līdz Argentière un izsēdina – tālāk jābrauc ar Mont Blanc Express Train. Pieskrienam pie perona, jautājam kur var iegādāties biļetes – šis saka: Parīzē. Sasodīts! Man liekas, ka mana seja tajā brīdī nostiepās līdz grīdai, jo kungs paziņoja –tomēr varot iegādāties arī šeit. Pfu! Pēc minūtēm 20 atiet ekspresis – ja man kāds teiktu, ka ekspresis 8.5 km var veikt 20 minūtēs – nudien neticētu. Tad, redz, ko nozīmē aksioma, ka ceļošana paplašina redzesloku...

Nākošajā dienās seko īsāki izgājieni, viens iekļauj arī ledus muzeja apmeklējumu. Tur mēs nokļūstam pēc oficiālā darba laika beigām, kad muzeja darbinieks mums vēlīgi palaiž pret solījumu būt ātriem. Tādos tempos pa kāpnēm laikam nekad mūžā nebiju skrējusi un, šķiet, arī pārējie nē. Vienā rāvienā nolidojam lejā un secinām – tas bija tā vērts. Gaismas, skaņas, krāsas spēles. Ātri apskatāmies un lidojam augšā – he, neesam nemaz pēdīgie muzeja vērotāji, bet mūsu laipnais kungs izskatās tiešām apmierināts – neesam viņu pievīluši. Uzsākam sarunu par mūsu izcelsmi, ceļojuma mērķi un tamlīdzīgām lietā. Visi kā viens saņemam veiksmes vēlējumus skrējienā.

Šamonī sarodas aizvien vairāk latvieši – atbrauc Alma, Artūrs, Jānis un Juris ar pavadonēm. Dienu pirms starta, kad TDS skrējējiem ir atpūtas diena aizbraucu līdz Vallorcine un pēdējos 20 distances km noskrienu. Viss – man treniņnometne beigusies, atlikušās dienas pirms starta paredzēts ēts, ēst, ēst, atpūsties un zagt Dievam laiku tik labi, cik māku.Drīz jau pienāk vakars, kad mani cīņu biedri sāk gatavoties TDS skrējienam. Aizeju līdz viņiem novēlēt veiksmes, pie viena noteipoju savus ceļus – paldies Lailai Plakanei – skrējiena laikā pieminēju ar labu vārdu.  
TDS starta dienā piecēlos paagrāk – satraukums it kā pati skrietu. Aizeju piereģistrēties – tas notiek visai ātri. Tālāk darbības plāna īsti nav. Sakomunicēju ar Laumu, kas dara tieši to pašu tikai kempingā – divatā tomēr vieglāk neko nedarīt. Sekojam līdzi TDS rezultātiem, vakarā aizdodamies līdz mūsu apartamentiem. Doma pagulēt un pieceltos uz Laimoņa finišu, bet tavu neražu – ne es, ne Lauma nedzird nevienu no modinātājiem – kā lācis būtu uzkāpis uz ausīm. Muļķīgi, bet tā reizēm sanāk.
Ceturtdien ap dienvidu sagaidām Almu, Gati, diemžēl Edgaru pamanu pa vēlu un nepaspēju gana skaļi iespiegties. Drīz nāk arī mūsu četrotne – Toms, Sveta, Aigars un Andris.
Par Andri vispār būtu atsevišķs stāsts jāstāsta – kā no līdzjutēja kļūt par TDS finišētāju. Lai gan, kad Andris bija pieveicis aptuveni ¼ no distances es jutu, ka viņš nofinišēs – tam puisim piemīt neatlaidība – par to pārliecinājos Prāgā.

Latviešu atbalstītāja vidū satiekam arī Daci Lindi, kas skries pilno UTMB distanci. Pagājušo gadu viņai pilnā tika nogriezta uz pusi, šogad, kā saka - par pilnu naudu. Novēlam viena otrai veiksmi, lai gan man liekas, ka Dacei, kaut stipri spēcīgākai par mani, tā būs vairāk vajadzīga – 168km nav nekādi 100 tomēr. Arī kāpuma metri par aptuveni 30% vairāk.
Pienāk ceturtdienas vakars – salieku somu, 3 reizes pārbaudu obligāto ekipējumu sarakstu. Paralēli domāju – ko vilkt mugurā – daži cilvēki saka, ka 90% no panākumiem ir izskats. Nu, ka tā, tad tā – „pucējos” vai pareizāk sakot – plānoju ko vilkt mugurā. Man liekas, ka uz randiņu es sataisītos ātrāk... nu varbūt man tā vienkārši liekās, jo uz randiņiem praktiski neeju. Ar apaviem puslīdz skaidrs – Tomam un Laumai esmu iedevusi savas jaunās Scarpa skrienamčības maiņai – viņi mani sagaidīs Champex, tātad, pirmo trases daļu skriešu jau pieredzējušajās Asic Gel Fuji. Grūtāk ir ar krekla izvēli, beigās nosliecos par labu plānajam skriešanas kreklam ar garām rokām. Jāsaka, ka izvēlē nekļūdījos – komfortabli bija visu skrējiena laiku, vien naktī pirms pēdējā kalna uzvilku savu Gore tex jaku – vējš sāka zēģelēt un labi ķēra pie iesvīdušās muguras.
Mani dzīvokļa biedri arī rosās – visiem mums rīt starts, bet meitenēm atbildīgs pienākums – atbalsts saviem puišiem, kas tikai sākotnēji izskatās viegli. Paēdam bagātīgas vakariņas, saldajā īpašais spēka kēkss - Jānis kaut kādu maisījumu nopircis tirdziņā. Taisnību sakot garšoja stipri īpatnēji, nu, bet ja sola, ka būs spēks skrienot – jāēd.
Modinātājs 6:00. Ceļos momentā. Pārsteidzošā kārtā esmu labi izgulējusies, par spīti satraukumam, kas mani bija vajājis pēdējās 3 dienas. Nedaudz pamokos ar nepieciešamās frizūras izveidi, bet visā visumā viss rit raiti, apēdu savu auzu putras bļodu, nopriecājos, ka maniem dzīvokļa biedriem autobuss uz Courmayeur atiet kādas 10 - 15 minūtes ātrāk. Man sācies „ieeju sevī” brīdis – pārdomāju visu noderīgo informāciju, cīnos ar saviem dēmoniem, bailēm, nedrošību, šaubām, vēroju citus dalībniekus un mēģinu sev iestāstīt, ka gan jau pēdējā nepalikšu. Kaut kādā mērā zinu, ka ja nebūs traumas līdz finišam tikšu – savu cietpaurību pazīstu. Bet... vēl jau ir arī savs nospraustais mērķis. Kā ies ar tā sasniegšanu – par to man nekādu sajūtu – pilnīgs tukšums.
Autobuss lēni visus vizina Itālijas virzienā, vien blakus sēdošie skandināvi knosās, ēd un tarkšķ vienā baltā gabalā, dīvaini, bet tas netraucē. Drīz autobuss sasniedzis arī slaveno tuneli, kas mūs ietin tumsā, bet skandināvu draugi tik turpina tarkšķēt... un ēst. Man arī ielikts līdzi gabaliņš spēka kēksa, bet pagaidām nu galīgi nemaz negribas. Diena solās būs karsta, sāk jau slāpt. Skaidrs. Aizbraucot galā jāapmeklē WC. Šāda veida pasākumos ir patīkami pārmaiņus redzēt, ka rinda pie vīriešu tualetes ir vismaz 4-5 garāka kā pie sieviešu.
Lēnu garu aizsoļoju līdz starta vietai – nododu tur savu jaku vešanai atpakaļ uz sacensību centru – biezā Polartec jaka, kas mani sildīja 7 no rīta jau 8 šķita pārāk silta. Atrodu savu starta koridori. Starts CCC notiek 3 grupās – ātrākā startē 9:00, vidējā 9:15 un lēnie 9:30; Starta koridori tiek noteikti pēc laika, ko esi ierakstījis piesakoties. Sev biju noteikusi, manuprāt, savām spējām adekvātās 20-22h, kas man nodrošina vietu 3.koridorā. Jānim ir pirmais koridors un kā pierādīja rezultāti – ļoti pamatoti, finišējot 40.vietā, Juris savukārt ir 2.koridorī. Un atkal varu nopriecāties, ka apkārt nav neviena pazīstamā. Toties visādi citi personāži uzskata par savu pienākumu ar mani parunāties. Tipiska saruna izskatījās aptuveni šāda:
-Hi, what’s your name? Where are you from? (vispār šo info var nolasīt no numura:))
- aaa. Latvia. Isn’t it flat land? Highest peak?-312 meters...
- Where did you get the race points?
10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts – mūzikas pavadībā aiziet pirmā grupa. Tikmēr palikušie tiek izklaidēti ar visādiem uzmundrinošiem izsaucieniem.
10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts – mūzikas pavadībā aiziet otrā grupa. Gaidām savu kārtu. Pārdomāju visu ko zinu par trasi: sākums 2-3km jāuzskrienot, jo pēc tam mežā sāksies drūzmēšanās. Pa ceļam pirms kontrolpunkta ir jābūt skaidram darbības plānam – ko es ēdīšu, ko vilkšu nost/virsū. Kas vēl? Seko līdzi pulsam un dzeramā daudzumam – saulīte jau kāp. Pirmo reizi pa seniem laikiem laiks kā pasakā un arī pilnā distance, bez kādiem „ķirurģiskiem” griezumiem, patiesībā dienu iepriekš pienāca sms, ka trasei pieliek 2km klāt. Minūte līdz startam, pametu vēl skatu atpakaļ uz kalnu grēdu un domās sev pasmaidu, it kā teikdama: „Tiekamies otrā pusē, Šamonī”. 10, 9, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2, 1 starts! Sākam skriet – ceļš vijās pret kalnu, paskatos pulkstenī – pulss 173... wow, wow, wow – saku sev: „piebremzē!”, ko arī daru. Pulss nokrīt līdz aptuveni 155-160 un tā arī turpinu. Vēl pāris kilometri un ceļš ievijās mežā un drīz kļūst par taku. Jau pirms starta tiku brīdināta, ka pirmajā kalnā nāksies iet zosu gājienā. Vēl trakāk – drīz pēc ieskriešanas mežā gājiens vispār apstājas – mazliet jau „besī”, bet laiku pavadu lietderīgi – ēdu mellenes. Dažiem tas liekas neparasti un nemanot iesākas dialogs ar diviem izskatīgiem argentīniešiem – tumsnēji, bet acis zilas – visnotaļ neierasts salikums, turklāt ar humora izjūtu viņiem arī viss kārtībā. Piedāvāju ogas, šie arī laipni pacienājas un dialogs neiespiesti turpinās – kungi apvieno patīkamo ar lietderīgo – paceļo pa veco Eiropu un noskrien vienu ultru. Jauki! Punktus dabūjuši kaut kādos mājas skrējienos (taisnību sakot neatceros, kuros), bet nākošo gadu gribētu braukt uz Austrāliju. Tā viegli pļāpājot pamazām kustamies uz priekšu. Pasmejam par sevi, apkārtējiem un zosu gājienu, kas pamazām mūs ir iznesis no meža, kur paveras skats uz ieleju. Redzot kā ielejā putni dejo ar mākoņiem, visi vienbalsīgi nospriežam, ka labākais ko varam darīt šobrīd ir priecāties par apkārtni, jo apdzīt nevienu praktiski nevar. Skrējiena pirmajā pusē ik pa brītiņam satiku savus argentīniešu paziņas, bet pēc tam pazaudējāmies. Te nu mazliet nākas nožēlot, ka fotografēšana nav mana mīļākā nodarbe – nemaz nezinu kā sauc manus jautros pavadoņus un nav iespēja „nočolēt” pēc numuriem, lai zinātu kā viņiem veicās.
Te es gribētu nedaudz atkāpi par tiem skriešanas koridoriem. Piesakoties katrs norāda savu prognozēto finiša laiku. Jāsaka, ka daudzi vai nu neapzinājās savas spējas vai arī apzināti mānījās, lai tiktu pirmajos koridoros. To varēja redzēt jau uz pirmā kalna, kad pa priekšu vilkās (jā tieši vilkās) cilvēki, kuriem numurs sākās ar 5, tātad tie, kas bija startējuši pusstundu pirms manis. Uzticēšanās cilvēkiem ir laba lieta, tomēr kādiem objektīvākiem kritērijiem būtu jābūt.
Drīz jau pirmais kalns pievārēts un arī pirmais ēšanas punkts – ātri iedzeru zupiņu, pagaršoju kēksu un saprotu, ka tas nebūs mans sabiedrotais skrējiena laikā. Būtībā visu skrējienu iztiku ar zupiņām un melno tēju, jo tā perfekti neitralizē pretīgo salkano garšu, kas piemīt visiem sporta dzērieniem un želejām. Beigu posmos sāku dzert arī nedaudz kolu un uzkost pa banānam, tomēr apelsīni šādos skrējienos ir miljons – sulīgi, atsvaidzinoši un krāsaini.
Pametu skatu pulkstenī – ēšanas tūre man prasījusi 3-4 minūtes – ļoti labi. Esmu fiksa. Ceļš apmet loku ap kalnu un drīz sāk vīties mežā. Skrienu lepnā vientulībā kādu brīdi, bet tad panāku vienu grupiņu, kas skrien man pa priekšu, vēl pēc brīža mani panāk kādi 3-4 skrējēji, kas skrien tā it kā viņiem kāds pakaļ dzītos. Aizskrien, bet ko tu spēcīgiem padarīsi. Drīz klāt arī nākošais punkts – tas paņem nedaudz vairāk laika, jo jāuzpilda sistēma. Te saprot pudeļu priekšrocību – nezinu kā ir skriet ar tādām pie somas, bet uzpildīt noteikti, ka vienkāršāk. Man savukārt „plauša” jāvelk ārā no somas, jāielej ūdens, kas nav nemaz tik vienkārši, plus jāiemāna atpakaļ somā. Ātri uzpildos, zupa un prom. Šķiet, drīz saņēmu ziņu no Līnas, ka Jānis jau skrien simtniekā, bet Juris man priekšā pavisam nedaudz. Tas silda sirdi, it īpaši Jāņa panākumi, lai gan nav liels pārsteigums – spēcīgs un mērķtiecīgs, bet tāpat patīkami dzirdēt par savējo panākumiem.
Skrienot sāku just, ka soma velk uz augšu kreklu, veidojot nepatīkamu nobrāzumu, lai gan nekad tā nav darījusi. Nē, nu visam ir pirmā reize! Tik kāpēc 1.reizei jābūt tagad- kādā 22-23km? Paceļu savu numuru, kur man otrā pusē pielīmēts trases profils – nav ļaunuma bez labuma – nākošajā „stacijā” ir medpunkts. Kājas sāk kustēt ātrāk, tomēr jau šeit ir izteikti redzama mana vējā puse – noskrējiens. Cilvēki, kurus esmu apdzinusi kāpumos, tagad man iet garām.
Ieskrienu Arnuvā un pirmais uz medpunktu, bet tur priekšā jau kāds pilnībā pārguris „ceļinieks” – viņš neizskatās labi. Es ātri palūdzu nolīmēt man muguru, no sākuma gan medmāsa tāda apjukusi izskatās, bet, kad izvelku savu leikoplastu viņa kā atģidusi sāk cilāt savējos un atrod platu, lielu leikoplastu – tas turēšoties labāk. Nu kad tā, tad tā. Līmējam virsū un prom. Ieeju teltī – ātri iedzeru zupu, banāns un apelsīni. Skatos, ka daudzi, pilnīgi nesasteidzinot notikumu gaitu, sēž, ēd, triec jokus – nu katram savs. Man gribās noskriet šo sacensību tik labi cik vien iespējams un vēlams sava mērķa laika ietvaros. Izskrienot no telts, bariņš vietējo mani ieraugot, saceļ tādu troksni, ka ausis krīt ciet, bet jāatzīst, ka mīļi. Pasmaidu un pasaku paldies viņiem, par ko pretī saņemu vēl skaļākas gaviles.
Drīz pēc Arnuvas sākas otrais stāvais kāpiens – lai gan pašai nav viegli, tomēr nākas apdzīt visai daudz cilvēku, kas izskatās vienkārši tuvu bezspēkam, bet ir tikai kāds trīsdesmitais kilometrs. Ar šausmām nodomāju, ko viņi darīs atlikušos 70, pie viena nosecinu, ka Siguldas brīvdienas un kāpņutelpas rīti tomēr sāk atmaksāties. Kad virsotne jau gandrīz sasniegta, satieku Juri – viņam vēders sācis streikot. Piedāvāju Sorbex, ko Juris arī paņem, cerams, palīdzēs. Pati ātri izskrienu cauri kontrolpunktam un aidā – lejā. Sākas aptuveni 20km garš noskrējiens. Šeit vienkārši baudu skrējienu – skrienu praktiski viena, pretī reizumis nāk kāds tūrists, vienā līkumā ērti iekārtojies fotogrāfs, bet visādi citādi – taka, zilas debesis, mūzika, vējš matos un smaids sejā. Īsi pirms LaFolly sanāk skriet garām atpūtas vietai, kur, spriežot pēc ekipējuma, sēž un alu dzer kāpēji. Kamēr mazgāju muti un uzpildu sistēmu, šie sāk mani izjautāt (4 klasiskos jautājumus sk. iepriekš), mēģinot pārliecināt, lai labāk palieku ar viņiem un padzeru alu. Piedāvājums jau labs, bet... ne šai reizei.
Taka vijas lejup un drīz jau esmu La Folly, mani un citus skrējēju sagaida vietējo atbalstītāju pulks, kas skaļi aplaudē, uzsauc bravo. Jāsaka, ka dāmām tiek skaļāks bravo. Atkal ātri, ātri buljons, līdz galam sapildu sistēmu un aidā – prom. Ārā ejot satieku Juri, kas izskatās jau žirgtāks – tas priecē. Trasē jau vairāk kā 8 stundas. Tālāk ceļš vijas cauri Šveiciešu ciematiņam – mazas šauras ieliņas, autentiskās būves – sajūta kā skrietu pa brīvdabas muzeju. Diemžēl biju telefonu ielikusi pārāk tālu un nenobildēju šo burvību, bet skrējienā pat piestāju, lai kārtīgi aplūkotu pāris guļbūves – izskatījās pēc saimniecības ēkām – klēts vai rija latviešu izpratnē. Šajā ciematiņā vietējie bija sarūpējuši savu cienastu un mazie bērni dalīja uzkodas. Tajā brīdī īpaši negribējās ne ēst, ne dzert, bet, redzot šādu gādību, izdzēru glāzi saldas tējas un apēdu banānu, kas mazos līdzjutējus ļoti iepriecināja – viņi pat palūdza kopā nofotografēties, ko arī izdarījām. Ar siltām sajūtām sirdī turpinu skrējienu līdz sākas kalns pirms Champex, kur zinu, ka mani jau gaida Lauma ar Tomu – sms esmu saņēmusi. Lai gan tā jau ir kāda 9.stunda ar vidējo pulsu 150 155 bpm – sajūta, ka kājas pašas lido. Pamazām sāk krēslot. Kādu kilometru pirms Champex pretī skrien Līna un saka, ka mani gaidot – arī Juris drīz būšot klāt. Lieliski.

Ieskrienu teltī – pilns ar cilvēkiem. Satieku Laumu un Tomu – tie ir svētki – redzēt savējos – padalīties pārdzīvojumos, izjust rūpes par sevi. Lauma ātri sarūpē man makaronus un apelsīnus. Šeit top visnotaļ kompromitējošs video – kur viens cilvēks var tik daudz apēst apelsīnus, vienlaicīgi tik daudz runājot? Runāju, mēģinu ēst pastu un nomainu apavus – tā ir ekskluzīva iespēja, ko sniedza TDS līdzjutēju laipnā padalīšanās ar savām autobusu biļetēm – paldies Jums liels par to. Viss. Laiks atvadīties – uzlieku lukturīti un dodos izejas virzienā, bet tur obligātā ekipējuma pārbaude. Kungs liek parādīt cimdus – izvelku mazu melnu bumbiņu ietītu pārtikas plēvē. Iemācījos šo ļoti efektīvo metodi no viena cilvēka – apģērbu var labi „sazipot” un tas ir arī pasargāts no samirkšanas. Labi, ka virsū lieliem burtiem redzams Odlo – tic uz vārda, ka silti. Cepuri – lūdzu, vēl viena bumbiņa, tas pats ar lietus biksēm. Visvairāk uzmanības tiek pievērts lietus jakai, bet ar to iet vienkārši – francūzis ieraudzījis Franču zīmolu Millet apvienojumā ar maģisko Gore-tex, palaiž mani prom ar laba vēlējumiem.
Ātri, ātri labierīcības un atvados no saviem līdzjutējiem. Sāku skriet, nopakaļ dzirdot – „Kāds viņai raits solis!”, lai gan pašai liekas, ka velkos kā vecmāte uz kino iedama. Drīz jau atstāju Champex uguntiņas aiz sevis un pamazām taka sāk vīties augšā kalnā. Ieslēdzu savu aizlienēto Petz Nano lukturi. Oi – tiešām tik spilgts kā solīts - jāuzmanās no apžilbušajām vāverēm, kas varētu krist no kokiem. Samazinu spožumu no maksimālā uz optimālo un turpinu ceļu. 
Mani noķer viens patīkams britu džentelmenis ar lielisku humora izjūtu – izsmejamies pa ceļam labi – jokus un stāstus viņš māk stāstīt labi. Vispār arī viņam skrējiens ir sava veida nejaušība – draugs pierunājis piereģistrēties kompānijas pēc, bet izloze izdarīja savu izvēli, kurš skries šo gonku. Man tomēr viņa temps nedaudz par augstu un atvadāmies ar laba vēlējumiem un pēdējo joku. Palieku viena. Parādās pirmie krampji – izdzeru magnija ampulu, cerībā, ka atlaidīs. Nezinu cik galvā, cik tiešām palīdz, bet krampis šķietami atlaiž uz laiku. Kalna galā jāskrien cauri fermai – pfu, govis tramīgas. Es arī būtu, ja ap 1500 „viesiem” ar pieres lukturiem pārslātu manu ēdam-dzīvojam-guļamistabu. Vienu brīdi govis sāk tā kā trakot – maudamas skrien mums pretī, ātri ielecu pa vidu vienai skrējēju grupiņai – bariņā tomēr drošāk. Iespējami ātri šķērsojam fermas teritoriju un drīz jau kalns sāk vīties lejup uz Trient. Un atkal – visus, kurus esmu apsteigusi kāpjot kalnā, skrien man garām noskrējienā. Tuvojoties pilsētelei, pēkšņi no „krūmiem” dzirdu – „Inese, tu es malacis!” Tā, man jau rādās? Tik pēc mirkļa saprotu, ka tā ir Līna, kas iznākusi sagaidīt Juri, kurš arī jau drīz būs klāt. Nevar nenovērtēt to sajūtu, ko dod šādi  uzmundrinājumus dzimtajā valodā – tas ir tik... tik...
Ieskrienu Trient, redzu pilnībā pārgurušus cilvēkus, sakumpušus guļot uz galda – paliek viņu mazliet žēl. Pati jau arī jūtu nogurumu – tik lieku, ka ēdiens tikai ar disciplinētu pavēli: „Ēd un nefilozofē!” - tiek iemānīts sevī, jo pie lielas slodzes man paliek šķērmi ap dūšu, kas laupa visu ēstgribu. Vienai kājai sāk veidoties tulzna – notinu ar leikoplastu, sasveicinos ar Juri un dodos ārā tumsā. Vējš pieņemas spēkā un drīz jau ceļš atkal vijas kalnā. Pret citiem gājējiem izskatos visai labi, jo pārsvarā kādu apsteidzu nevis otrādi, bet tas prasa daudz spēka - nelāgā dūša un krampji pieņemas spēkā. Drīz pēc kalna kores šķērsošanas labās kājas augšstilba muskulis sarauj nepatīkamu krampi, pastiepju nedaudz un turpinu ceļu, tomēr drīz pēc tam kreisā kājā iemetās vēl negantāks krampis. Apsēžos, lai izstaipītos un pārlīmētu savas tulznas, jo īsti labi neesmu nolīmējusi – beržas gar mazo pirkstiņu. Pēkšņi austiņās sāk skanēt The Sound Poets dziesma:

Kalniem pāri citi kalni būs

Ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli

Tik ironiski šai situācijā - kājām ir krampji, esmu gatava visu ēdienu izlaist pār „bortu”, acis krīt ciet. Kur vēl ideālāka kombinācija, lai kalnu pārvarētu ar vienu soli? Skaļā balsī sāku smieties. Garām skrienošie ar bažām jautā: „vai viss kārtībā?” Jā, Protams! Kāpēc lai nebūtu? Tomēr vēlāk padomājot saprotu, ka kalna galā uz akmens sēdošs meitēns, kas noāvis zeķes un smejas skaļā balsī arī man radītu dažādus jautājumus. Tomēr nevar neuzsvērt garo skrējienu dalībnieku kultūra vienmēr painteresēties par citu sacensību dalībnieku pašsajūtu, ja situācija liekas neviennozīmīga. Sapošos un dodos lejā – taka ir velnišķīgi nepatīkama – lieli akmeņi un egļu saknes, tomēr ceļš jāturpina. Ievelkos Vallorcine. Drīz pēc manis ienāk arī Juris un norunājam, ka varētu pēdējos 19km skriet kopā, tomēr nespēju viņu sagaidīt un sāku soļot – gan jau viņš mani noķers. Pirmie četri kilometri ir pavisam nelielu kāpumu, tomēr es vairs nesēju sevi piespiest skriet. Šķērsoju šoseju un tūliņ sākas pēdējais lielais kalns – šaura un akmeņaina taka ar vietumis mežonīgiem akmens bluķiem, kas spiež kājas cilāt ļoti augstu. Sajūta, ka no muskuļiem izslīd pēdēji spēki un arī nospiestajām pēdām būtu ko teikt par tik cietu virsmu – dedzinošā sajūta pieņemas spēkā. Neatlaidīgi skaitot īso mantru no 1 līdz 8, turpinu kāpt augšup, ik pa brītiņam palaižot garām kādu kas ir mudīgāks par mani. Kalns šķiet bezgalīgs, pretstatā pāris dienas iepriekš treniņa uzskrējienā, turklāt pilnai laimei arī lukturis sāk izdzist. Kaut kā, citu skrējēju gaismā uzvelkos kalna galā un palūdzu vienam dalībniekam, lai uzspīdina man gaismu, kamēr sameklēju somā savu mazo lukturi. Pasaku paldies izpalīdzīgajam cilvēkam un sāku čāpot, līdz pēkšņi dzirdu mundru – čau. Kā es priecājos redzēt Juri (nu jau ar lukturi varu arī redzēt). Vienojamies, ka varam tālāk iet kopā, tomēr brīdinu, ka manas skriešanas spējas ir stipri ierobežotas. Ejam kādus trīs kilometrus kopā, tomēr īsi pirms pēdējā punkta La Flegere mudinu viņu tomēr skriet, jo negribas otru bremzēt. Man viss ir līdz šlipsei, ja ne vēl tālāk, bet turpinu soļot – rītausma kāpj aizvien augstāk un pirmie saules stari pamazām sāk lauzt ceļu. Burvīgi – mīlu saullēktus kalnos, jo tur tie ir īpaši krāšņi un spilgti. Pasmaidu, par savu iespēju to visu izbaudīt. Pasmaidu un paliek labāk.
Drīz arī es aizklunkurēju līdz La Flegere. Apsēžos un skatos uz galdu - gluži kā Rūdis Skroderdienās svārstos starp „tā kā kaut ko sāļu, tā kā sālītu”. Beigās izvēlos colu un atvados no Jura, kurš jau pamet telti. Mēģinu vēl iedzer nedaudz zupas, bet saprotot, ka to nespēšu izdzert līdz galam, atstāju to un dodos pievārēt atlikušos 8km. Sāp kājas visās iespējamās vietās, spēka nav. Sevi mierinu ar domu, ka lēnu garu un mierīgi pievārēšu atlikušo daļu – galu galā līdz kontrollaika beigām man ir piecas ar pusi stundas. Aiz La Flegere drīz sākas slēpošanas trase ar visu infrastruktūru un apejot tai apkārt – grantēts ceļš, kas ved uz leju. Kāda suņa naglas pēc izdomāju – varbūt jāpamēģina paskriet. Viens solis, otrs solis – katrs pēdas pieskāriens atbalsojas smadzenēs. Sāku sev iegalvot, ka viss ir galvā un tikai pirmie soļi ir grūti. Tas izdodas – tiešām pie sāpēm pierodu un sāku skriet. Nu labi – tipināt vai klunkurēt būtu atbilstošāks apzīmējums, bet uz priekšu kustos ātrāk. Drīz jau taka ievijās mežā – atkal tās akmeņainās un sakņainās takas – nudien noriebušās jau. Tomēr turpinu tipināt un drīz panāku vienu skrējēju, kas mani palaiž garām un nopakaļ nobļauj kaut ko franciski. Dies` ar viņu. Lecu pāri saknēm un akmeņiem, līdz vienā vietā neveiksmīgi piezemējos uz papēža, cauri visam ķermenim iziet dedzinošas sāpes un acīs sariešas asaras. Iekožu lūpā, novienojos ar sevi, ka atļaušu sev pačīkstēt finišā, bet šeit nav īstā vieta. Sāku atkal iet un pirmie soļi ir vienkārši neciešami – sāpes atbalsojas muguras lejas daļā, tomēr atkal man sevi izdodas pārliecināt, ka viss ir galvā – turpinu atkal skriet. Apdzenot kārtējo dalībnieku arī sāpes aizmirstas. Šajā posmā apdzinu kādus 10-15 cilvēkus. Pēkšņi manā galvā sazin no kurienes uznirst doma, ka jāmēģina nofinišēt zem 22 stundām, t.i., man ir aptuveni 25 minūtes un divi ar pusi kilometri. Līdzenumā un ar svaigiem spēkiem tas ir nieks, bet pēc 21 ar pusi stundas kalnos... sāku nesties (nu vismaz man tā liekas, vēlāk skatos, ka ir vairāk kā 8 minūtes uz kilometru). Atkal apdzenu vairākus cilvēkus un drīz jau ceļš sāks vīties pilsētā – man ir aptuveni 10 minūtes. Paldies dievam ainavas jau kļūst pavisam zināmas un es tūliņ būšu pie mūsu apartamentiem, taisne līdz expo, skrējiens gar upīti, pagrieziens uz gājēju ielu... vēl mazais lociņš pa pilsētu, vairs neskatos laiku. Ieskrienu pēdējā taisnē paķeru no Līnas Latvijas karogu, pēdējie metri... Chasee, Grand Jete un ar skaļu saucienu pārlecu finiša līniju. Laiks 21:57:36. Izdevās!
Franči šķiet nedaudz pārsteigti, pieskrien pie manis prasa vai viss labi, mēģina izlasīt vārdu. Saņemu apsveikumus no Jāņa un Lindas, kas atnākuši sagaidīt Juri un mani. Arī Līna apsveic. Beidzot arī man ir iespēja personīgi apsveikt Jāni ar viņa lielisko panākumi un Jurim pateikt paldies par pēdējā posma uzmundrinājumiem. Neliela foto sesija ar jauniegūtajā sarkanajām „trofejām” un pošamies mājup.
Atverot durvis mūs gaida pārsteigums – Linda ar Līnu ir pacentušās –izgreznojušas mitekli un pagatavojušas garneļu zupu. Ak, dievs cik jauki, sirsnīgi un iedvesmojuši. Katrā ziņā - tā piedomāt pie visām detaļām, tas ir talants. Varu tik izteikt izbrīnu un paldies meitenēm.
Duša, ēdiens un jāiet gulēt, jo sarunāts, ka ap 14:00 latvieši tiekas uz kopīgu maltīti picērijā. Aizmigt nevaru – pārāk liels pārgurums un arī sāk ienākt apsveikumu īsziņas no daudziem - pat no cilvēkiem no, kuriem neesmu cerējusi neko saņemt, kāds tuvāks varbūt piemirst, bet tas tā. Sevis pārvarēšanas sajūta vēl ir spēkā.
 Pieceļos un pirms „pic-ēšanas” grasos doties uz veikalu. Izeju uz ielas un pēkšņi dzirdu spēcīgi nočīkstam velosipēda bremzes, pagriežu galvu. Viens sirms franču kungs lec no sava ciskadrilla nost un sāk ar mani runāt:
How do you feel? Did you finish?A? Man liekas, ka man acis tajā brīdī varētu būt tik lielas kā pusdienu šķīvji.
I saw you yesterday in Trient? Galvā doma – kā tas vispār ir iespējams, ka mani kāds pamanījis tajā tūkstoš galvu pūlī, atcerējies un tagad tik sirsnīgi ar mani runā…
Laipni pasmaidu, atbildu, ka finišēju, pretī saņemot patiesus apsveikumus un rokas spiedienus. Kungs nozibina savu galantā franču džentelmeņa smaidu un prom ir. Es palieku apmulsusi un vienlaicīgi arī nedaudz pacilāta par savu sirmo franču fanu.
Pēc picu ēšanās jāpošas prom ar bobsleja ekipāžu, atpakaļceļā mums pievienojas arī Artūrs. Atpakaļceļā paredzētas vakariņas un pelde Ženēvas ezerā. Brauciens turp izvēršas interesants mūsu auto īpatnību dēļ, bet to Lauma varbūt kādā reizē var pastāstīt.

Secinājumi
Nevajag baidīties no lieliem mērķiem - tie mūs mobilizē;Diez vai es saņemtos uz ko tādu, ja mani nepamudināt cilvēki, kas man un maniem spēkiem ticēja vairāk kā es pati.
Savā mērķa laikā nenofinišēju – pietrūka aptuveni 2 stundas. Vai es to varēju izdarīt ar savu esošo fiziskās sagatavotības līmeni? Domāju, ka nē. Vai es izdarīju visu, kas manos spēkos, lai to sasniegtu – jā, līdz ar to sev grūti ko pārmest.
Kopā pievārēti 100km un aptuveni 6000 kāpuma metru.
Kopvērtējumā 517. vieta no 1900 dalībniekiem, 52. starp dāmām no 162 finišējušajām (startā laikam bija ap 260) un 26 savā grupā. Gluži zemē metams rezultāts tas nav. Tajā pašā laikā zinu, ka mūsu vidū ir dāmas, kas noskrējušas un noskries šo distanci daudz labāk - šī atziņa māca pieticību.
UTMB 2014.gadā nepiedalīšos – esmu par vāju, lai šo distanci veiktu ar cieņu. Vispirms jāuzkrāj pieredze un spēks.
90% no panākumiem ir galvā, atlikušos 10% atstājam nejaušībām.
Rakstot šo pārskatu un izdzīvojot emocijas vēlreiz, mērķis bija saprast cik izaicinošu mērķi izvirzīt 2014.gadā. Acs ir uzlikta uz savu izaicinājumu, laiks sākt treniņus.Veiksmi visiem, kuri nomērķējuši uz kādu no UTMB distancēm – tas ir skaists piedzīvojums.

Paldies Laumai, Edgaram un Tomam par bildēm – neesmu to autore. Ceru, ka viņi neiebildīs un neprasīs autoratlīdzību :)